RSS

Друзя, давайте жыть дружно!

Ir pienākusi pirmspēdējā ramadāna diena, un šodien es solidarizējos ar saviem musulmaņu draugiem un ieturu gavēni. Bet tas nebūt nenozīmē, ka mainīšu reliģiju. Tas vienkārši ir solidarizācijas un cieņas jautājums. (Patiesībā es vienkārši ceru, ka viņi tagad solidarizēsies ar mani un uzceps man vien’ maz’ cūciņ’ karbonād’… Joks.). Patīk tas, ka Senegālā nav reliģisko konfliktu, kristieši un musulmaņi ciena viens otru. Musulmaņu bērni mācās katoļu skolās, kristieši tāpat piedalās musulmaņu svētkos un otrādi.

Tuvojoties ramadāna noslēgumam, notiek visādas interesantas lietas. Cilvēki mazliet jūk prātā. Ramadāns noslēdzas ar lieliem svētkiem, kas ir vieni no lielākajiem svētkiem islāmā. Līdz ar to visi ļoti gatavojas. Visvairāk darba šajās dienās ir šuvējiem, jo kas gan cits spēj radīt svētku sajūtu tikpat labi kā ‘’svaigi’’ uzšūts tērps, ko papildina arī jaunas rotas, frizūra utt. Vakardien aizbraucu uz pilsētas centru un tiku ierauta tādā burzmā, kādu savu mūžu neesmu redzējusi. Tas pircēju-pārdevēju blīvums uz vienu ielas kvadrātmetru ir vienkārši apbrīnojams. Un tirgo kā parasti visu, kas vien kārtīgiem svētkiem nepieciešams- sākot no apakšveļas un apaviem, līdz pat zeltlietām. Turpat zīmē jaunus hennas tetovējumus, turpat bērni diedelē naudu, turpat nosprostojusies kanalizācija, turpat fantastiski skaistas sievietes, turpat zirgu pajūgi un smalki auto..viss vienā skaņu un krāsu kokteilī sajaukts un pa vidu viens balts cilvēks.

Vispār par tām afrikāņu sievietēm runājot, cik viņas te tomēr ir skaistas, tērpjoties tradicionālajās ‘’boubous’’ kleitās. Un kā viņas prot saglabāt to intimitātes noslēpumu, nevienam nekas nav papildus jārāda, jo tikai pērlītes, podziņas vai rāvējslēdzējs ļauj saprast visu, kas jāsaprot.

Advertisements
 
Komentēt

Posted by uz augusts 29, 2011 in This is Africa

 

nevarēju izdomāt nosaukumu

Pateicoties GLEN praksei, neapšaubāmi esmu ieguvusi iespēju paskatīties uz savu dzīvi no malas un pamanīt it kā pašsaprotamus sīkumus, kas citiem varētu nozīmēt dzīves sapņu piepildījumu.

Prakses pirmais etaps bija anketu jautājumu sagatavošana. Vispirms izpētījām dažādas vadlīnijas, kā pareizi veidot anketas un sastādīt jautājumus, lai iegūtu vajadzīgās atbildes. Tad dažas dienas aizgājām apgaitā uz ciematiem, lai vismaz gūtu priekšstatu par reālo situāciju, mazliet parunājāmies ar iedzīvotājiem. Mums ir divas senegāliešu studentes, kas strādā ar mums. Viņas mums tulko un vada sarunas ar vietējiem ciematu iedzīvotājiem, jo viņi nepārzina franču valodu, bet mēs, savukārt nezinām wolof valodu.

Mazliet iepazinuši reālo situāciju, ķērāmies pie anketu jautājumu domāšanas un pavadījām divas dienas karstās diskusijās. Rezultātā izveidojām 3 dažādas anketas: vienā bija jautājumi ciematu iedzīvotājiem, otrajā bija jautājumi publisko izlietņu uzraugiem, bet trešā anketa paredzēta ar ūdens apgādi saistītajai institūcijai.

Šodien starp visām subsahāras reģiona valstīm tieši Senegāla ir valsts ar visaugstāko tekoša ūdens nodrošinājumu urbānajās teritorijās. Taču valsts nepārdomātas politikas rezultātā kādu laiku periurbānās un rurālās teritorijas tika atstātas novārtā. Situācija sāka uzlaboties 1995. gadā, kad valdība veica vairākas būtiskas reformas valsts ūdens sektora pārvaldībā, demonopolizējot uzņēmumu SONEES (Société Nationale d’Exploitation des Eaux du Senegal), kas nodarbojās ar dzeramā ūdens piegādi un apsaimniekošanu galvenokārt pilsētu teritorijās. Līdz ar to šobrīd visa ūdens pārvalde tiek regulēta trīs pilnīgi vai daļēji privatizētu uzņēmumu līmenī. Reformu rezultātā no 1996.- 2004. gadam tika investēti 450 miljoni dolāru un tika uzlabota Dakāras ūdens rezervuāru kapacitāte, tās perifērijā tika atjaunotas kanalizācijas sistēmas, tika uzstādītas tālvadības sistēmas, kā arī tika izveidota sociālā programma publisko izlietņu izveidošanai lauku teritorijās.

Mūsu projekta aptvertajos ciematos publiskās izlietnes bieži vien ir nabadzīgo iedzīvotāju vienīgā iespēja tikt pie ūdens, ja neskaita upi…kas atrodas ~ 3 km attālumā. Te, protams, atkal ‘’uzpeld’’ naudas jautājums- ja cilvēkam ir pietiekami daudz līdzekļu, lai ievilktu ūdeni savās mājās, nepaies ne nedēļa un viņam būs ūdens. Skaidrības labad vēlreiz atgādināšu par sociālo miksli, kas raksturīgs šiem ciematiem, kur bagātie dzīvo līdzās nabadzīgajiem.

Cena par ūdens ievilkšanu mājsaimniecībām ir atkarīga no dažādiem faktoriem, galvenokārt, tas ir attālums no centrālā ūdens vada. Summas var pārsniegt pat vairākus simtus latu. Taču ir zināms gadījums, kad pārāk lielā attāluma dēļ, pievienošanās ūdens vadam izmaksātu aptuveni pusotru tūkstoti latu. Savukārt, sociāli jutīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, kā jau iepriekš minēju, ir izveidota speciālā valsts programma, kuras ietvaros ģimenes var tikt pie savas personīgās izlietnes par krietni zemāku samaksu jeb 14 000 CFA franku, kas ir mazāk nekā 20 lati. Smieklīga summa, taču dažāmģimenēm tā ir vesela bagātība, ņemot vērā, ka jau ikdienas maltītes nodrošināšana vien var sagādāt īstas galvassāpes.

Nekad neaizmirsīšu skatu, ko redzēju- mazu meitenīti, kurai nav absolūti   nekādu rotaļlietu, bet kurai mīļākā ‘’lelle’’ ir vienkāršs pusķieģelis, ietīts auduma gabalā. Un viņa iedomājas, ka tā ir lelle, un kā viņa aijā un auklē to lelli…man vienkārši sirds sažņaudzās. Citiem bērniem ir automašīnu riepas, ar ko spēlēties. Vēl viens briesmīgs skats bija, kad redzēju kādu citu meiteni, kurai laikam mīļākā manta bija.. lelles galva…

Manā apziņā, tas protams ierindojas pie briesmīgo skatu rindas, bet viņiem tā ir ikdienas dzīve.

Bet tāpat spilgti atceros meitenīti no labi nodrošinātas ģimenes (par to liecina kaut vai tas, ka viņas tēvam ir divas sievas), kura bija ģērbta kā maza princese. Viņai bija aptuveni 2 gadi, un viņa kā tāda lelle bija tērpta baltā kleitiņā, izšūtā ar smalkām pērlītēm, viņai bija zelta auskari un kādas 8 smalkas aproces. Nevarēju acis atraut, viņa bija tik skaista.

Runājot ar iedzīvotājiem, spilgti atceros kādu stāstu par sievietēm, kas gāja uz upi pēc ūdens. Katru dienu viņas tādēļ cēlās 6 no rīta un gāja apmēram 3-4 km, lai sapildītu 200 l ūdens, kaut gan vien dažu simtu metru attālumā no šī ciemata stiepjas centrālais ūdens vads, bet tam nav publiski pieejama krāna. Reiz šie cilvēki bija tik noguruši un izmisuši, ka vienkārši salauza šo ūdens vadu.

 
Komentēt

Posted by uz augusts 25, 2011 in This is Africa

 

22. augusta prieks un neprieks

Sākšu ar prieku.

Visu dienu ar Bendžaminu drukājam atskaites un rezumējumu par pagājušās nedēļas padarīto. Baigi slāpst un ir nenormāli karsts. Svīstam. Tikko aizgājām uz veikalu, kur nopirku reālu aukstu kvasiņu!!!!! Made in Germany, protams, bet garšo precīzi kā mūsu pašu labu labais iesala dzēriens. Bauda!!! 🙂 Labi, ka Bendžaminam tas šķita kā briesmīgākais dzēriens pasaulē, man palika vairāk!

Neprieks.

Nezināju, ka Senegālā skaitās ļoti nepieklājīgi, ja draugiem rakstītās sms vai vēstules uzsāku ar uzrunu ”Hey, Jules! …”. Es kaut kā esmu pieradusi, ka izmantoju šī vārda dažādās variācijas, uzrunājot gan draugus Latvijā, gan ārzemēs.  Šeit jālieto vai nu ”Salut” vai ”As-Salamu Alaykum”….Ok! Bet, tik un tā, lai skan Jimmi Hendrix ”Hey Joe” 🙂

Jauku dienu!

 
Komentēt

Posted by uz augusts 22, 2011 in This is Africa

 

Kāpēc jābūt drosmīgam, lai brauktu uz Āfriku? (Fear Factor stilā)

• jo nav nekādas iespējas izvairīties no visiem iespējamajiem lidojošiem un rāpojošiem mošķiem, sūdbambaļiem un moskītu mākoņiem, jo nekad nevar paredzēt, uz kuru pusi lēks milzīgais sienāzis, un ir pilnīgi normāli, ka veikalā kopā ar sausiņiem bonusā nāk klāt 6cm prusaks 🙂 Labi, īstenībā kukaiņi nekad nav bijusi viena no manām fobijām, bet nu dažreiz tomēr nepatīkami.
• jo pat ogļrači nespētu noorientēties Āfrikas tumšajās naktīs (teiciens atbilst patiesībai :’’ Tumšs kā @#$% pakaļā’’). Jā, tumsa gan ir tas, no kā man ir briesmīgi bail..un tik ļoti melnu tumsu nekad vēl neesmu redzējusi. Un tad, kad izrubās elektrība.. tad vienkārši…aizturi elpu un gaidi 🙂
• jo man teica, ka nedrīkst ēst svaigus dārzeņus, jo nekad nevar zināt, kādā ūdenī tie ir mazgāti, tāpēc 100%, ka var dabūt pasēdēt uz troņa nedēļu no vietas. Nu šito ‘’bez-dārzeņu’’ diētu izturēju 2 nedēļas. Piekāst! Nu kā var izturēt, ja katrā ēdienreizē pasniedz tomātus, gurķus, salātus. Vienu dienu vienkārši sev pateicu- nepamēģināsi, nezināsi. Dzīva!
• jo manas gastronomiskās šausmas vienmēr ir bijuši cepti sīpoli. Bet Senegāla ir reāla sīpolu valsts. Kā var būt tik daudz sīpolu? Man vienreiz uz ielas piedāvāja pa lēto nopirkt 50 kg maisu, diemžēl, palaidu garām tādu piedāvājumu, jo pati sveru tikai 49 kg. Uzreiz nāk prātā saukļi – Preiļu sīpoli ar ‘’skidku’’, trakā sīpolu izpārdošana, ņem 50 kg, otri 50 nāk par brīvu :). Jā, bet pats labākais ir tas, ka beidzot ēdu (senegāliešu) sīpolus!!!
• jo negaisa laikā..(nedrīkst dziedāt un zem ozoliem stāvēt) māja tricinās no pērkona dārdiem. Kad pirmo reizi mani no miega izrāva Āfrikas negaiss…uff gandrīz nomiru no bailēm…Varu iedomāties, kādas šausmas piedzīvo cilvēki, kas nokļūst kādā dabas katastrofā. Cik labi, ka Latvijā ir salīdzinoši mierīgi!

 
Komentēt

Posted by uz augusts 19, 2011 in This is Africa

 

Vai tiešām islams ir tikai VIENA NO pasaules reliģijām…vai tomēr islams ir pārāks pār citām reliģijām?

Tātad joprojām esam ramadānā.  Noprecizēšu, ka ~95% valsts iedzīvotāju ir musulmaņi. Un vismaz visi tie cilvēki, ko es pazīstu, ir PĀRLIECINĀTI musulmaņi. Šie fakti kopumā veicinājuši to, ka šī mēneša laikā esam ļoti daudz runājuši par reliģijām..nē, īstenībā tikai par vienu reliģiju. Tas, kas mani pārsteidzis visvairāk ir visu musulmaņu sapnis- nomirt lūgšanu laikā ramadāna mēnesī. Jo tad ir pilnīgi skaidrs, ka dvēsele nokļūs debesīs. Vispār domāju, ka tas nemaz nav tik grūti vai neiespējami, ņemot vērā, ka ārā šobrīd ir ap +40 un viņi visu dienu nedrīkst ne ēst, ne dzert…Visādā ziņā es nevaru iedomāties, kā to var izturēt. Jā, bez ēšanas šādā karstumā var iztikt, bet bez ūdens ir ļoti smagi. Visu cieņu!

Ramadāns gan ir atkarīgs no mēness, tāpēc tas katru gadu ir citā laikā. Runājot ar cilvēkiem, jautāju, kad viņiem ir vieglāk izturēt ramadānu. Visvieglāk, protams, ir tad, kad gaisa temperatūras ir zemākas un tad, kad ir lekcijas, jo tad vienkārši prāts ir nodarbināts un ir vieglāk aizmirst par savas miesas vēlmēm.

Jautājums. Ko darīt, ja cilvēks ir slims un nevar gavēt?

Atbilde. Protams, tādā gadījumā cilvēks drīkst ēst un dzert, taču tik un tā nedrīkst ļauties citām miesas baudām. Pašu gavēni tādā gadījumā aizstāj arī ar ziedojumu došanu, palīdzēšanu trūcīgajiem. No gavēņa ir atbrīvotas grūtnieces un sievietes, kas zīda bērnu. No gavēņa var tikt atbrīvotas sievietes, kurām ir menstruācijas. Tādā gadījumā jāgavē šis konkrētais dienu skaits vai nu pirms ramadāna vai visu nākamo gadu līdz nākamajam ramadānam.

Vienreiz dabūju pa ausīm no Žila, jo izrādās, ka tad, kad musulmaņi lūdz Allahu, nedrīkst staigāt viņiem garām. Vienkārši nedrīkst, tāds likums. Tā nu es vai nu sēžu mierīga vai izeju no istabas.

Pirms katras lūgšanas ir obligāti jānomazgā  seja, respektīvi, acis, ausis, deguns, mute. Tādā veidā atbrīvojoties no visa sliktā, ko cilvēks ir redzējis, saodis, dzirdējis, teicis (ēdis).

Musulmaņi ir pārliecināti, ka Korānu pravietim Muhamedam ir nodiktējis pats Allahs. Un no viņi pamato ar faktu, ka Korāna teksts, kas ir sarakstīts vārsmās ir ko skaita dziedot, tika uzrakstīts tad, kad cilvēki vēl neprata rakstīt dzeju, neprata skaitīt zilbes, neprata veidot atskaņas vārdos. Korānā esot daudz informācijas par astronomiju, medicīnu, matemātiku.

Viens no Korāna pīlāriem noteica, ka katram musulmanim reizi dzīvē jāveic svētceļojums uz Meku, kur atrodas Svētā mošeja. Tad lūk šīs mošejas laukuma centrā atrodas Kāba (neliela ēka, kas ir ļoti nozīmīgs reliģisks centrs), kurai pāri nelido neviens putns. Bet, ja arī kāds tomēr pārlido pāri vai uzsēžas uz jumta, tad tas visticamāk ir slims putns un tādā veidā tas top vesels. Un tas ir viens no Allaha brīnumiem.

Turpinājums sekos.

 

 
1 komentārs

Posted by uz augusts 16, 2011 in This is Africa

 

Pirmā ramadāna nedēļa (02- 07. augusts).

Žils (tāpat kā citi musulmaņi) katru rītu ceļas ap plkst. 5, lai ēstu brokastis, jo pēc tam līdz plkst.20 nedrīkst ne ēst, ne dzert. Savukārt es ceļos ap plkst.8 un mēģinu slepeni un klusām paēst savas brokastis…vienkārši kumoss strēgst rīklē. Zinu, ka viņam ir gribasspēks, laiizturētu gavēni, bet es, personīgi, jūtos slikti, ja man jāēd tad, kad otrs nedrīkst ēst. Tāpēc parasti aizvelkos ēst uz virtuvi.

Visi gavētāji gaida saulrietu, tad ap 8 vakarā visi remdē izsalkumu un slāpes, ēdot siermaizītes, augļus un uzdzerot kafiju. Tā kā dzīvoju universitātes teritorijā, te, par spīti brīvdienām, vēl ir ļoti daudz studentu. Un vakaros parasti visi pulcējas bariņos, lai ieturētu vakariņas. Arī mēs tā darām. Katru vakaru ejam ciemos pie Aminatas, kas dzīvo kojās un savā istabiņā ir ierīkojusi arī mazu ‘’ēstuvīti’’. Viņai ir vairākas krāsniņas un viņa cep uz šmorē uz pasūtījuma. Tāds mazais biznesiņš citiem studentiem par prieku. Viņa cep picas, pankūkas, bulciņas, taisa kebabus, cep frī kartupeļus. Un viņai ir talants arī senegāliešu virtuves šedevru gatavošanā. Tā, kā jau teicu, taisām vakara pasēdēšanas ar ēšanu, riču-raču, kāršu un vārdu minēšanas spēlēm. Parasti esam kādi 10 cilvēki.  Mācos wolof valodu, taču, ja mani velk uz zoba, es atbildu latviski. Protu pateikt, kā mani sauc, ka nāku no Latvijas. Magui todou Diana. Mangui deuk Lettonie.

Protu atbildēt, ja jautā, kā man iet un, kas jauns. Kā iet- naga def? Man iet labi- mangui fi rek. Kas jauns- lou bess? Nekā jauna- dara bessoul (šis man izrunas ziņā, nezinu kāpēc, bet ĻOTI patīk, kā skan- [darabezul]. Visiem pārējiem izruna tāda pati, kā rakstība.

Ā, man ir arī senegāliešu vārds- Aiša :DDD nav gan pārāk oriģināls, bet nu, kā nokristīja, tā nu ir 😀

Te vienu vakaru izvērsās baigais strīds par poligāmiju un monogāmiju, ideālo sievieti un ideālo vīrieti. Korānā rakstīts, ka vīrietim drīkst būt līdz pat 4 sievām, taču ir stingri noteikts, ka tad jābūt arī noteiktiem finansiāliem apstākļiem. Jo katrai sievai ir sava māja un sava saimniecība. Un parasti to uztur vīrietis. Pie tam arī vīra attieksmei pret sievām jābūt vienlīdzīgai. Nedrīkst vienu mīlēt vairāk nekā otru. Un, ja vienai nopērc dārgu kleitu, tad otrai vajadzēs tādu pašu. Korāns atļauj šādu poligāmiju tādēļ, ka Dievs radījis vairāk sieviešu nekā vīriešu. Tādā veidā katrai sievietei ir iespēja tikt pie vīra. It kā jau skaisti un loģiski….bet, vai vienmēr tiek ievērota tā vienlīdzīgā mīlestība pret visām sievām? Jo nemaz nav retums, kad šādi turīgi vīrieši apņem nākamo sievu, kas ir jaunāka un glītāka… nu svaiga gaļa patīk visiem J  Te nu rodas jautājums, kāpēc sieviete nevar apprecēties ar vairākiem vīriešiem. Saņemu atbildi, ka tad nezinās, no kura ir bērns 😀 Nu labi!

Vēl viena interesanta lieta- senegāliešiem ļoti nepatīk kaķi 😀 Kā var nepatikt kaķi? Kādam varētu nepatikt mans vecais resnis Muris? Izskaidrojums vienkāršs- kaķis medī čūskas un nes tās uz mājām. Tāpēc cilvēki izvairās turēt kaķus mājās. Visādā ziņā nekad līdz šim neesmu redzējusi meiteni, kurai ir paniskas bailes no kaķiem. Tik ļoti paniskas, ka viņa spiegdama uzlec uz gultas un bļauj 😀 Vispār viņai ir bail no visiem mošķiem, kas te lido un rāpo. Es brīnījos, jo pat man nav bail. Nu vienīgi nepatīk milzīgie sienāži, jo nekad nevar saprast, kur tas leks.

Svētdiena 07. augusts.

Gribēju kaut kur aizbraukt, bet nav kompānijas, jo visiem ramadāns un visi tādi saguruši. Un mans franču kolēģis ir tāda sēne L viņš +35 grādos labāk sēž mājās un skatās filmas. Teicu, davai aizbraucam vismaz uz okeānu. Pusstundas brauciens ar taksi. Nē! Slinkums! Nu gan. Bet tā kā viena uz okeānu nevaru braukt, izvēlos vismaz baseinu. Patīkami J Upes krastā, zem palmām. Un pilns ar baltajiem tūristiem 😀

Vakarā tusiņš pie mums. Kartupeļu biezenis, gaļas mērce un zirnīši. Joprojām brīnos, kā viņi to visu var ēst ar rokām. Es pat ar savu karoti pusi atstāju uz grīdas un biksēm. Vispār ēdiens ir ļoti garšīgs. Bieži vien izskatās pēc nekā, bet garšo ļoti labi. Un lielākoties viss ir ļoti ass.

Nekad neesmu ēdusi asus ēdienus, jo man parasti tad sāp kuņģis, bet te pat kaut kā brīnumainā kārtā pieradu. Un es nekad, nekad līdz šim neēdu sīpolus. Jo īpaši ceptus! Tas bija kaut kas briesmīgs priekš manis. Bet Senegāla ir reāla sīpolu valsts! Un tie ir visos ēdienos, visās mērcēs. Un tik garšīgi apcepti etiķī, piparos un laima sulā!!!!!!! … ka pat es nevaru atteikties.

Bet, starp citu, viena GLEN stipendiāte, kas ir praksē Burkinafaso, ir īsta gardēde, jo ir nobaudījusi tos slavenos resnos kāpurus un dzērusi asinis ar pienu 😀 Bet citas meitenes, kas ir savā praksē Beninā, pašas kauj vistas. Tādā ziņā esmu diezgan priviliģēta, jo šad tad nopērku svaigus vistas stilbiņus vietējā ēdnīcā. Vienīgais dīvainais dzēriens, kas te ir populārs, ir kefīrs, atšķaidīts ar ūdeni, sajaukts ar cukuru un ledu.

 
2 komentāri

Posted by uz augusts 10, 2011 in This is Africa

 

Šis tas no piezīmju blociņa

Ziņās teica, ka Senegālas dienvidos esot bijusi baigā krusa, esot papostīti sējumi. Varu iedomāties cilvēku izbrīnu par tik retu dabas parādību šajā zemē. Ņemot vērā, ka sniegu viņi arī redzējuši tikai pa TV..jo temperatūras stabiņš zemāk par +16 +17 šeit nenoslīd.
Tas, kas man te nepatīk- viņi dedzina atkritumus :O Valstī ar 13 miljoniem iedzīvotāju praktiski nav nekādas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas. Viss tiek mests turpat uz ”ielas”. Un tad atnāk sievietes, sagrābj kaudzē un sadedzina. Vienu dienu arī netālu no mūsu dzīvokļa bija vairāki šādi ugunskuri, kas tik ļoti piedūmoja mūsu istabas 😦 varēju normāli dioksīnus un kancerogēnus saelpoties.

Reizēm nonāku stulbās situācijās, kas rodas, kad neatpazīstu cilvēkus. Diemžēl neko nevaru padarīt..bet man viņi reizēm šķiet tik vienādi 😀 Ikdienā tieku iepazīstināta ar ļoti daudziem cilvēkiem. Kad satieku kādu no viņiem atkārtoti uz ielas, spiežu roku un saku savu vārdu, bet viņi mani jau pazīst. Reizēm neērti paliek. Oiii bet par vārdu atcerēšanos vispār labāk pat nerakstīšu 😀

 
Komentēt

Posted by uz augusts 5, 2011 in This is Africa