RSS

Author Archives: dianasenegal

Mana dienas anekdote

Lai no mājām tiktu uz StLouis pilsētas centru galvenais pārvietošanās līdzeklis ir taksis. Vienreiz kaut kā galīgi neveicās ar takšu stopēšanu, ceļš tukšs, nevienas mašīnas. Te brauc garām viens taksis, skatos- pilns. Nu loģiski pabrauc man garām, bet pēc kādiem 20 metriem apstājas un dod atpakaļgaitu. Es skatos u notiekošo un jau sāku smieties. Šoferis prasa, kur tad es braucu. Atbildu, ka uz centru. Šis man saka- 1000 franki, kāp iekšā, braucam. Koaa?? Sāku vienkārši smieties, jo parastā cena par šādu braucienu ir 250 franki. Pie tam, pat, ja es piekristu braukt, tad man uz jumta būtu jābrauc? Vai varbūt kādu citu braucēju izsēdināsim? Vai varbūt es šofera vietā stūrētu?

Pēc tam vēl ilgi smējos 🙂

Advertisements
 
Komentēt

Posted by uz Oktobris 1, 2011 in This is Africa

 

Kādu piektdienas vakaru pilnīgi spontāni izdomāju braukt uz Dakāru, lai satiktu divas citas GLEN stažieres- francūzieti Modu un čehieti Veroniku. Viņas pavada savu prakses laiku Senegālas dienvidos, bet uz Dakāru brauc pavadīt nedēļas nogali. Viss ir diezgan spontāni…tik spontāni, ka pat ja es braukšu uz Dakāru sestdienas rītā, man joprojām nav apmešanās vietas. Esmu internetā atradusi dažus lētus hosteļus visādam gadījumam, taču rezervāciju neveicu. Nolemju visu darīt uz vietas.

Un vēlreiz apstiprinās fakts, ka spontānās idejas ir vislabākās.

Ir 9 vakarā, man zvana telefons un izeju laukā no ofisa, lai parunātu. Pēkšņi man garām iet kaut kāds vietējais džekiņš, kurš mani uzrunā :’’Čau, Latvija!’’ . Atbildu viņam tikpat draudzīgi, turpinām runāt par vispārīgām lietām, taču nekādi nevaru saprast, kāpēc viņš mani pazīst, bet es viņu nē. Tad nu atliek vien atklāti prasīt- vecīt, kā mēs vispār esam pazīstami. Izrādās vienreiz iepirkāmies vienā un tajā pašā veikalā un viņš man toreiz prasījis, no kurienes esmu, kā mani sauc utt. Bet ir normāli, ka neatceros, jo viņš tāds nav vienīgais. Respektīvi, šeit ir pilnīgi normāli, ka nepazīstami cilvēki uz ielas sāk runāt vai kaut vai vienkārši sasveicinās. Tā ir’’ teranga’’ jeb laipnība.

Tā nu sarunas laikā pēkšņu atklājas, ka viņš rīt (tas ir sestdien) brauc uz Dakāru. ‘’Kāda sakritība, ‘’saku es ‘’es arī plānoju braukt uz Dakāru’’.  Un viņš uzreiz man piedāvā apmesties viņa draugu ģimenē, kas ļoti bieži izmitina ’’tubabus’’ jeb baltos. Kaut kā jocīgi. Es uzreiz sāku šaubīties. Nepazīstams cilvēks piedāvā naktsmājas. Eiropā tā gluži nenotiek. Bet šis redz, ka es īsti neticu, ņem telefonu un zvana tai pašai ģimenei. Aprunājos ar ģimenes māti, viņa labprāt mani izmitinātu, neesot nekādu problēmu. Izlemju vismaz aizbraukt paskatīties, kas tā par ģimeni, bet rezerves variantam pierakstu hosteļu adreses un telefonus. Nolemju braukt kopā ar savu jauno kompanjonu, visādā ziņā tā tiešām zinu, ka līdz Dakārai tikšu noteikti.

Nākamā lieta, ko teikšu ir vēl labāka. Izlemju, ka, ja jau esmu Āfrikā, tad man noteikti jāizbauda Āfrikas saspiestība sabiedriskajā transportā. Un vislabāk to var izdarīt, kratoties 5 stundas, 300 km, kopā ar kādiem 70 cilv., ja maksimāli iespējami kādi 40.

Izbraucam 8 no rīta, plānojam būt Dakārā pēc plkst. 13. Atkal apsēžos blakus riktīgai afrikāņu omei, kurai klēpī sēž  trīsgadīgais Bubakars, kurš, protams, no manis ne acis nenovērš..nu vismaz pirmo pusstundu. Brauciena laikā, protams, visiem vajag dzert un ēst, un pirkt visādus krāmus, ko piedāvā tirgotāji ceļa malās. Un katru reizi autobusā izceļas tāds tirgus, visi bļauj- vienam vajag tādu bulciņu, otram šitādu, trešajam nepareizi izdeva atlikumu, ceturtajam vēl kaut kas..un viss vienlaicīgi. Un visi sīči sāk raudāt. Es tik sēžu, iespiedusies starp omi, Bubakaru, savu somu un manu kompanjonu, un domāju- saspiestība Rīgas sabiedriskajā transportā ir ziloņa pakaļkājas salīdzinājumā ar šo. Bet neraksturīgi man- es joprojām turpinu baudīt tos apstākļus, kādos esmu…un pēc pilnas programmas saņemu, ko gribēju. Papildus visam dabūjam pastāvēt sastrēgumā 3 stundas un iebraucam galapunktā plkst.17.

Kā Tu justos, ja pilnīgi nekustīgi sēdētu 9 stundas no vietas, ar somu klēpī, saspiests un sasvīdis?

Finālā tiekam līdz viesģimenei, kas izrādās tiešām jauki cilvēki, un kuriem ārzemnieku izmitināšana nesagādā nekādas problēmas. Kā pateicību nopērku lielu arbūzu, jo nekādu naudu viņi neņem.

Nākamais lielais pārsteigums- vienu no istabām īrē arī kāds mūziķis. Kā izrādās viņš ir bundzinieks vienam no slavenākajiem Senegālas dziedātājiem Thione Seck.

Viņi regulāri koncertē ASV, Eiropā. Bijuši arī Zviedrijā (pagaidām gan nav tikuši līdz LV, bet viss top). Tā nu tajā vakarā tiku arī uz koncertu un jutos baigā vip persona 😀

Pēc 2 stundu miega pauzītes ir pienācis svētdienas rīts, kad esam ieplānojušas braukt uz Gorē salu, kas atrodas vien 20 min brauciena attālumā no Dakāras. Braucam uz Dakāras ostu, kur uz Gorē ik pēc stundas kursē kuģītis. Tā kā Gorē sala savulaik bija pēdējais punkts, no kurienes izveda vergus, tad šobrīd prāmja biļete baltajiem apmeklētājiem maksā 3 reiz dārgāk nekā melnādainajiem. Kuģītis ir pārbāzts, pirmo reizi Senegālā redzu atkal tik daudz balto. Patiesībā Gorē ir gandrīz vienīgais tūrisma objekts Dakārā, jo pati pilsēta, neskatoties un stiklotajiem komerccentriem, bankām, villām ir pārsātināta ar cilvēku burzmu, smogu un troksni.

To, ka Gorē ir ļoti apmeklēta vieta, varēju pārliecināties pēc tā, cik ļoti tur viss uzkopts, ir izveidotas pat atkritumu šķirošanas miskastes. Sala ir pavisam neliela, tai var apiet apkārt, ir izveidoti vairāki līči, kur var droši peldēt. Jāpiebilst, ka tajā dienā gaisa temperatūra bija +45 grādi, tādēļ pelde koši zilajā ūdenī bija vairāk nekā kaifs.

 

Salā dzīvo arī vietējie iedzīvotāji, tāpēc dažreiz bija dīvaina sajūta, kad ejot pa tūristu taku, jāšķērso kādas ģimenes pagalms. Šķita, ka ielaužos kāda privātajā dzīvē. Kaut gan pašu vietējos tas nemaz neuztrauc, viņi jau pieraduši. Un galu galā tūristi ir galvenais šo ģimeņu ienākumu avots, jo gandrīz katra ģimene gatavo rotas un visādus suvenīrus, ko par ‘’lētu’’ naudu pārdot biezam baltajam tūristam.

Tas, ko es Dakārā nekādi nesapratu- kādā veidā tiek regulēta satiksme, ja apļveida krustojumā dažs labs izdomā braukt pretējā virzienā, lai ātrāk tiktu uz vajadzīgās brauktuves. Par sabiedrisko transportu vispār man ir ļoti daudz neskaidrību. Ir autobusi ar konkrētu numuru un virzienu, bet, kā var saprast, uz kurieni brauc busiņš bez numura un bez virziena? Acīmredzot, tikai vietējiem šeit viss ir skaidrs.

Pirmdienas rītā ar meitenēm ieklīdām vienā no Dakāras ‘’netūristu’’ pludmalēm, kur redzējām notekūdeņu izvadīšanas vietu pa taisno okeānā. Tā bija pilnīgi melna upe, kas ieplūda okeānā, un pat viļņi bija melni. Skumji, bet es ceru, ka drīzumā valsts ķersies klāt šī jautājuma risināšanā, jo vides aizsardzības joma šobrīd ir viena no politikas prioritātēm.

 
Komentēt

Posted by uz Oktobris 1, 2011 in This is Africa

 

Āfrikas ritmos

Patīk tie Āfrikas ritmi. Džeks dzied trijās valodās: wolof, franču un kreolu. Kopumā ideja, protams, par Āfrikas vienotību. Tāda neliela himna.

 
Komentēt

Posted by uz Septembris 15, 2011 in This is Africa

 

Par bērniem.

Evij, ceru, ka neļaunojies, ka citēju tavu vēstuli, bet tu trāpīji tieši desmitniekā un vēlreiz akcentēji to, ko gribu pateikt.

”Man arī sirds sažņaudzās lasot par mazo bērnu spēļlietām un iedomājoties, kā mums te Latvijā dažos bērnunamos sviež atpakaļ mantas un drēbes, kas tiek noziedotas. Mums darbā drīz būs viens labdarības projekts, kura ietvaros katra filiāle vāks naudu kādam bērnunamam un man gadījās 2 tādi no Limbažu rajona. Biju aizbraukusi apciemot bērnus (un jauniešus), man arī palika skumji. Un, kad prombraucot mani vēl tie bērni ielenca un apķēra… ufff… patiesībā, viss, kas mums vajadzīgs, slēpjas mīlestībā un uzmanībā. Un to laikam pierāda arī tas, ko raksti – lai gan Senegālā valda nabadzība, cilvēki ir dzīvespriecīgi. Tā arī mums jāmācās novērtēt katra diena. Vēl ko es ievēroju – viņu krāsainās drēbes, kas tā kontrastē ar melno ādu! Bet cik fantastiski labi izskatās! Mēs bieži ģērbjamies pelēki, melni, tumši un noteikti vajadzētu vairāk piedomāt par krāsu psiholoģiju, jo uzvelkot kaut ko tik košu, taču nav iespējams skumt un bēdāties!”

Un patiešām Senegālā ļoti mīl bērnus. Ar 13 milj. iedzīvotāju te ir tikai daži bērnu nami, kas galvenokārt paredzēti tādiem bērniem, kuriem vispār nav ģimenes. Jo jau pašas kultūras pamatos senegāliešiem raksturīgas lielas ģimenes ar ļoti ciešām radu saitēm. Tāpat arī islams nosaka attiecības ģimenē un aicina mīlēt bērnus. Piemēram paši lielākie islama svētki ”Tabaski”, kas notiek 2 mēnešus pēc Khorité tiek svinēti par godu bērniem.

Un, ja godīgi, es nezinu, kā saglabāt to dzīvesprieku arī Latvijā. Man pašai ar to ir daudz problēmu. Bet nu turpmāk, kad bēdāšos, atcerēšos Āfriku 🙂

 
Komentēt

Posted by uz Septembris 8, 2011 in This is Africa

 

Burvestības Āfrikā jeb ‘’ Paldies Dievam, pi**is ir atgriezies!’’

Kādu vakaru ar draugiem sākām runāt par visādām mistiskām lietām, kas sastopamas Āfrikā un konkrēti Senegālā. Nu jāteic- traki cilvēki. Šeit ir sastopami tā saucamie ‘’fallu zagļi’’, kas zog vīriešu mantību. Galvenokārt šādas burvestības praktizē nigērieši un notiek tas ļoti vienkārši- sarokojoties. Divi nepazīstami vīrieši sarokojas savā starpā, un tas, kurš ir zaglis, ar domu spēku vai kaut kādiem buramvārdiem ‘’nozog’’ otram visu viņa bagātību. Otrs to var pat nepamanīt, līdz kamēr neuznāk vēlme pačurāt…tur praktiski nekas nav palicis. Tad jāiet pie vietējiem šamaņiem, kas ‘’atbur’’ mantību atpakaļ. Un šīs problēmas risināšanā ir iesaistīta pat policija, un ir pilnīgi normāli iesniegt sūdzību policistam, ka ir nozagts loceklis… jo policistiem pašiem arī tiek zagti locekļi. Prasīju, kādas tad ir pašaizsardzības metodes. Galvenokārt, izvairīties var tad, ja nesveicinās ar nepazīstamiem vai šaubīgiem cilvēkiem. Un, ja tomēr sarokojas, tad otru roku vajag turēt bikšu priekškabatā un uzreiz pārbaudīt, vai viss ir vietā. Tepat, universitātē, esot bijis gadījums, kad vienam studentam gadījās šāda nelaime, bet viņš to pamanīja praktiski uzreiz. Sasaucot blakus stāvošos draugus, viņi panāca zagli un piespieda viņu atdot nozagto. Pēc tam, protams, viņam tika izsisti zobi. Beigās esot bijis labs skats, kad vesels bars ar cilvēkiem esot priekā saucis :’’ Paldies Dievam, mūsu pi**is ir atgriezies!’’

Sievietēm savukārt ir cita problēma. Viņas var dabūt sev sātanu kā draugu, pašām par to nemaz nenojaušot. Tiek uzskatīts, ka stunda pirms saulrieta ir ļauno garu, burvju un sātana stunda. Šajā laikā sievietēm nav ieteicams iet ārā no mājām. Bet nu, protams, kura tad 21. gadsimtā ievēro šādas tradīcijas. Ja sieviete ir precējusies, sātans, būdams greizsirdīgs, veicina dažādus konfliktus ģimenē. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēkiem apprecoties, jaunais vīrs pēkšņi nomirst neilgu laiku pēc kāzām. Tas nozīmējot, ka sievai bijis draugs sātans, kur tad arī nogalinājis jauno vīru.

Viens no mūsu draugiem pat teicis, ka viņš neielaižas sarunās ar nepazīstamām meitenēm vakaros vai naktīs. It īpaši, ja tā ir ļoti skaista meitene. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka viņai ir sakars ar sātanu.

 
Komentēt

Posted by uz Septembris 7, 2011 in This is Africa

 
Mala

1. Interesanti un pārsteidzoši, cik te daudz jāņtārpiņu. Pirmo reizi redzu, ka var tik spoži mirgot. Tumšajā Āfrikas naktī gaisā mirgo mazas zaļas gaismiņas- ģeniāls skats.

2. Te ir ļoti daudz ežu (jo te ir ĻOTI daudz kukaiņu!!!!!). Un te ir zaķi.

3. Šodien no rīta bija ļoti apmācies un taisījās uz lietu un gaiss bija tik dzestrs un vēss. Goda vārds, smaržoja pēc Latvijas laukiem.

Bet tomēr, vēl esot šeit, man jau tagad pietrūkst Āfrikas, jo, lai cik grūti šeit būtu un lai cik nabadzīgi būtu cilvēki, dzīvesprieka ziņā viņi mums, eiropiešiem, pamatīgi ieliek!!!!!

Šādi dejo Senegālas klubos…nevis vienkārši kratās, kā to dara Eiropā 😀

Ar saulainiem sveicieniem,

Aicha Ndiaye (Diāna Stendzeniece)

Trīs momenti, kas atgādina par mājām.

 
Komentēt

Posted by uz Septembris 7, 2011 in This is Africa

 

Ramadāna noslēguma svētki Khorité

31. augustā musulmaņi svinēja vienus no lielākajiem svētkiem. Lielākā daļa mūsu draugu draugu aizbrauca pie savām ģimenēm uz Dakāru vai citām pilsētām, mēs palikām St.Louis un tikām uzaicināti ciemos pie Žila tēva ģimenes. Ar Bendžaminu noķērām no rīta taksi, izbraucām cauri pilsētas centram, ko pirmo reizi redzēju tik salīdzinoši tukšu, jo visi veikali bija ciet un cilvēki pavadīja laiku ar savām ģimenēm. Piestājām pie kāda augļu tirgotāja, lai nopirktu mango, jo ar tukšām rokām tomēr ciemos nebrauc. Atbraucot,uzreiz  tiekam cienāti ar čagri, kas ir šī svētku rīta tradicionālais ēdiens un sastāv, no prosas graudiem, kokosriekstu piena, riekstiem, banāniem. Tādu gan gribētos ēst katru dienu! Pēc ēšanas var arī drusku pastrādāt, tāpēc aizgāju palīdzēt sievietēm tīrīt kartupeļus. Vīri savukārt svinīgi uzasināja nazi un nokāva vistu. Noteikti izklausās dīvaini, ja pusdienās pasniedz vārītus makaronus ar rozīnēm un ceptiem kartupeļiem 😀 un ceptu vistiņu. Bet ļoti garšīgi. Un wolof valodā ir vārds virmisel, kas nozīmē to pašu ko krieviski ‘’вирмишель’’.

Vakarā pirms saulrieta visi musulmaņi izpilda galveno svētku rituālu- viņi iet pie saviem radiem, draugiem un lūdz viens otram piedošanu par visu, ko viņi darījuši slikti visa gada laikā. Cilvēki ir ļoti skaisti saposušies, visiem jaunas drēbes, sievietēm frizūras, cilvēki smaidīgi, satiekas un apskaujas. Patīkama un priekpilna gaisotne.

Nākamajā dienā, protams, visi guļ, tāds miers apkārt.

Vispār, ja vēl nedaudz jāpievēršas islāma varenumam, tad jāpiemin tāds fakts, ka uz ramadāna beigām notiek visādi brīnumi, piemēram, Allaha vārds parādās iegravēts uz dažādiem augļiem, uz zivīm, ūdenī. Arī šogad noticis tāds brīnums, to pat rādīja pa televizoru kādā reportāžā, ka vienā pilsētā tika noplūkts greipfrūts, kuram uz mizas bija kā iegravēta Allaha zīme. Citus gadus, piemēram, ir atrasti koki, kuru stumbri ir saliekti dažādās lūgšanu pozīcijās.

 
Komentēt

Posted by uz Septembris 7, 2011 in This is Africa