RSS

Monthly Archives: Oktobris 2011

Mana dienas anekdote

Lai no mājām tiktu uz StLouis pilsētas centru galvenais pārvietošanās līdzeklis ir taksis. Vienreiz kaut kā galīgi neveicās ar takšu stopēšanu, ceļš tukšs, nevienas mašīnas. Te brauc garām viens taksis, skatos- pilns. Nu loģiski pabrauc man garām, bet pēc kādiem 20 metriem apstājas un dod atpakaļgaitu. Es skatos u notiekošo un jau sāku smieties. Šoferis prasa, kur tad es braucu. Atbildu, ka uz centru. Šis man saka- 1000 franki, kāp iekšā, braucam. Koaa?? Sāku vienkārši smieties, jo parastā cena par šādu braucienu ir 250 franki. Pie tam, pat, ja es piekristu braukt, tad man uz jumta būtu jābrauc? Vai varbūt kādu citu braucēju izsēdināsim? Vai varbūt es šofera vietā stūrētu?

Pēc tam vēl ilgi smējos 🙂

Advertisements
 
Komentēt

Posted by uz Oktobris 1, 2011 in This is Africa

 

Kādu piektdienas vakaru pilnīgi spontāni izdomāju braukt uz Dakāru, lai satiktu divas citas GLEN stažieres- francūzieti Modu un čehieti Veroniku. Viņas pavada savu prakses laiku Senegālas dienvidos, bet uz Dakāru brauc pavadīt nedēļas nogali. Viss ir diezgan spontāni…tik spontāni, ka pat ja es braukšu uz Dakāru sestdienas rītā, man joprojām nav apmešanās vietas. Esmu internetā atradusi dažus lētus hosteļus visādam gadījumam, taču rezervāciju neveicu. Nolemju visu darīt uz vietas.

Un vēlreiz apstiprinās fakts, ka spontānās idejas ir vislabākās.

Ir 9 vakarā, man zvana telefons un izeju laukā no ofisa, lai parunātu. Pēkšņi man garām iet kaut kāds vietējais džekiņš, kurš mani uzrunā :’’Čau, Latvija!’’ . Atbildu viņam tikpat draudzīgi, turpinām runāt par vispārīgām lietām, taču nekādi nevaru saprast, kāpēc viņš mani pazīst, bet es viņu nē. Tad nu atliek vien atklāti prasīt- vecīt, kā mēs vispār esam pazīstami. Izrādās vienreiz iepirkāmies vienā un tajā pašā veikalā un viņš man toreiz prasījis, no kurienes esmu, kā mani sauc utt. Bet ir normāli, ka neatceros, jo viņš tāds nav vienīgais. Respektīvi, šeit ir pilnīgi normāli, ka nepazīstami cilvēki uz ielas sāk runāt vai kaut vai vienkārši sasveicinās. Tā ir’’ teranga’’ jeb laipnība.

Tā nu sarunas laikā pēkšņu atklājas, ka viņš rīt (tas ir sestdien) brauc uz Dakāru. ‘’Kāda sakritība, ‘’saku es ‘’es arī plānoju braukt uz Dakāru’’.  Un viņš uzreiz man piedāvā apmesties viņa draugu ģimenē, kas ļoti bieži izmitina ’’tubabus’’ jeb baltos. Kaut kā jocīgi. Es uzreiz sāku šaubīties. Nepazīstams cilvēks piedāvā naktsmājas. Eiropā tā gluži nenotiek. Bet šis redz, ka es īsti neticu, ņem telefonu un zvana tai pašai ģimenei. Aprunājos ar ģimenes māti, viņa labprāt mani izmitinātu, neesot nekādu problēmu. Izlemju vismaz aizbraukt paskatīties, kas tā par ģimeni, bet rezerves variantam pierakstu hosteļu adreses un telefonus. Nolemju braukt kopā ar savu jauno kompanjonu, visādā ziņā tā tiešām zinu, ka līdz Dakārai tikšu noteikti.

Nākamā lieta, ko teikšu ir vēl labāka. Izlemju, ka, ja jau esmu Āfrikā, tad man noteikti jāizbauda Āfrikas saspiestība sabiedriskajā transportā. Un vislabāk to var izdarīt, kratoties 5 stundas, 300 km, kopā ar kādiem 70 cilv., ja maksimāli iespējami kādi 40.

Izbraucam 8 no rīta, plānojam būt Dakārā pēc plkst. 13. Atkal apsēžos blakus riktīgai afrikāņu omei, kurai klēpī sēž  trīsgadīgais Bubakars, kurš, protams, no manis ne acis nenovērš..nu vismaz pirmo pusstundu. Brauciena laikā, protams, visiem vajag dzert un ēst, un pirkt visādus krāmus, ko piedāvā tirgotāji ceļa malās. Un katru reizi autobusā izceļas tāds tirgus, visi bļauj- vienam vajag tādu bulciņu, otram šitādu, trešajam nepareizi izdeva atlikumu, ceturtajam vēl kaut kas..un viss vienlaicīgi. Un visi sīči sāk raudāt. Es tik sēžu, iespiedusies starp omi, Bubakaru, savu somu un manu kompanjonu, un domāju- saspiestība Rīgas sabiedriskajā transportā ir ziloņa pakaļkājas salīdzinājumā ar šo. Bet neraksturīgi man- es joprojām turpinu baudīt tos apstākļus, kādos esmu…un pēc pilnas programmas saņemu, ko gribēju. Papildus visam dabūjam pastāvēt sastrēgumā 3 stundas un iebraucam galapunktā plkst.17.

Kā Tu justos, ja pilnīgi nekustīgi sēdētu 9 stundas no vietas, ar somu klēpī, saspiests un sasvīdis?

Finālā tiekam līdz viesģimenei, kas izrādās tiešām jauki cilvēki, un kuriem ārzemnieku izmitināšana nesagādā nekādas problēmas. Kā pateicību nopērku lielu arbūzu, jo nekādu naudu viņi neņem.

Nākamais lielais pārsteigums- vienu no istabām īrē arī kāds mūziķis. Kā izrādās viņš ir bundzinieks vienam no slavenākajiem Senegālas dziedātājiem Thione Seck.

Viņi regulāri koncertē ASV, Eiropā. Bijuši arī Zviedrijā (pagaidām gan nav tikuši līdz LV, bet viss top). Tā nu tajā vakarā tiku arī uz koncertu un jutos baigā vip persona 😀

Pēc 2 stundu miega pauzītes ir pienācis svētdienas rīts, kad esam ieplānojušas braukt uz Gorē salu, kas atrodas vien 20 min brauciena attālumā no Dakāras. Braucam uz Dakāras ostu, kur uz Gorē ik pēc stundas kursē kuģītis. Tā kā Gorē sala savulaik bija pēdējais punkts, no kurienes izveda vergus, tad šobrīd prāmja biļete baltajiem apmeklētājiem maksā 3 reiz dārgāk nekā melnādainajiem. Kuģītis ir pārbāzts, pirmo reizi Senegālā redzu atkal tik daudz balto. Patiesībā Gorē ir gandrīz vienīgais tūrisma objekts Dakārā, jo pati pilsēta, neskatoties un stiklotajiem komerccentriem, bankām, villām ir pārsātināta ar cilvēku burzmu, smogu un troksni.

To, ka Gorē ir ļoti apmeklēta vieta, varēju pārliecināties pēc tā, cik ļoti tur viss uzkopts, ir izveidotas pat atkritumu šķirošanas miskastes. Sala ir pavisam neliela, tai var apiet apkārt, ir izveidoti vairāki līči, kur var droši peldēt. Jāpiebilst, ka tajā dienā gaisa temperatūra bija +45 grādi, tādēļ pelde koši zilajā ūdenī bija vairāk nekā kaifs.

 

Salā dzīvo arī vietējie iedzīvotāji, tāpēc dažreiz bija dīvaina sajūta, kad ejot pa tūristu taku, jāšķērso kādas ģimenes pagalms. Šķita, ka ielaužos kāda privātajā dzīvē. Kaut gan pašu vietējos tas nemaz neuztrauc, viņi jau pieraduši. Un galu galā tūristi ir galvenais šo ģimeņu ienākumu avots, jo gandrīz katra ģimene gatavo rotas un visādus suvenīrus, ko par ‘’lētu’’ naudu pārdot biezam baltajam tūristam.

Tas, ko es Dakārā nekādi nesapratu- kādā veidā tiek regulēta satiksme, ja apļveida krustojumā dažs labs izdomā braukt pretējā virzienā, lai ātrāk tiktu uz vajadzīgās brauktuves. Par sabiedrisko transportu vispār man ir ļoti daudz neskaidrību. Ir autobusi ar konkrētu numuru un virzienu, bet, kā var saprast, uz kurieni brauc busiņš bez numura un bez virziena? Acīmredzot, tikai vietējiem šeit viss ir skaidrs.

Pirmdienas rītā ar meitenēm ieklīdām vienā no Dakāras ‘’netūristu’’ pludmalēm, kur redzējām notekūdeņu izvadīšanas vietu pa taisno okeānā. Tā bija pilnīgi melna upe, kas ieplūda okeānā, un pat viļņi bija melni. Skumji, bet es ceru, ka drīzumā valsts ķersies klāt šī jautājuma risināšanā, jo vides aizsardzības joma šobrīd ir viena no politikas prioritātēm.

 
Komentēt

Posted by uz Oktobris 1, 2011 in This is Africa