• jo nav nekādas iespējas izvairīties no visiem iespējamajiem lidojošiem un rāpojošiem mošķiem, sūdbambaļiem un moskītu mākoņiem, jo nekad nevar paredzēt, uz kuru pusi lēks milzīgais sienāzis, un ir pilnīgi normāli, ka veikalā kopā ar sausiņiem bonusā nāk klāt 6cm prusaks 
Labi, īstenībā kukaiņi nekad nav bijusi viena no manām fobijām, bet nu dažreiz tomēr nepatīkami.
• jo pat ogļrači nespētu noorientēties Āfrikas tumšajās naktīs (teiciens atbilst patiesībai :’’ Tumšs kā @#$% pakaļā’’). Jā, tumsa gan ir tas, no kā man ir briesmīgi bail..un tik ļoti melnu tumsu nekad vēl neesmu redzējusi. Un tad, kad izrubās elektrība.. tad vienkārši…aizturi elpu un gaidi
• jo man teica, ka nedrīkst ēst svaigus dārzeņus, jo nekad nevar zināt, kādā ūdenī tie ir mazgāti, tāpēc 100%, ka var dabūt pasēdēt uz troņa nedēļu no vietas. Nu šito ‘’bez-dārzeņu’’ diētu izturēju 2 nedēļas. Piekāst! Nu kā var izturēt, ja katrā ēdienreizē pasniedz tomātus, gurķus, salātus. Vienu dienu vienkārši sev pateicu- nepamēģināsi, nezināsi. Dzīva!
• jo manas gastronomiskās šausmas vienmēr ir bijuši cepti sīpoli. Bet Senegāla ir reāla sīpolu valsts. Kā var būt tik daudz sīpolu? Man vienreiz uz ielas piedāvāja pa lēto nopirkt 50 kg maisu, diemžēl, palaidu garām tādu piedāvājumu, jo pati sveru tikai 49 kg. Uzreiz nāk prātā saukļi – Preiļu sīpoli ar ‘’skidku’’, trakā sīpolu izpārdošana, ņem 50 kg, otri 50 nāk par brīvu . Jā, bet pats labākais ir tas, ka beidzot ēdu (senegāliešu) sīpolus!!!
• jo negaisa laikā..(nedrīkst dziedāt un zem ozoliem stāvēt) māja tricinās no pērkona dārdiem. Kad pirmo reizi mani no miega izrāva Āfrikas negaiss…uff gandrīz nomiru no bailēm…Varu iedomāties, kādas šausmas piedzīvo cilvēki, kas nokļūst kādā dabas katastrofā. Cik labi, ka Latvijā ir salīdzinoši mierīgi!
Kāpēc jābūt drosmīgam, lai brauktu uz Āfriku? (Fear Factor stilā)
Vai tiešām islams ir tikai VIENA NO pasaules reliģijām…vai tomēr islams ir pārāks pār citām reliģijām?
Tātad joprojām esam ramadānā. Noprecizēšu, ka ~95% valsts iedzīvotāju ir musulmaņi. Un vismaz visi tie cilvēki, ko es pazīstu, ir PĀRLIECINĀTI musulmaņi. Šie fakti kopumā veicinājuši to, ka šī mēneša laikā esam ļoti daudz runājuši par reliģijām..nē, īstenībā tikai par vienu reliģiju. Tas, kas mani pārsteidzis visvairāk ir visu musulmaņu sapnis- nomirt lūgšanu laikā ramadāna mēnesī. Jo tad ir pilnīgi skaidrs, ka dvēsele nokļūs debesīs. Vispār domāju, ka tas nemaz nav tik grūti vai neiespējami, ņemot vērā, ka ārā šobrīd ir ap +40 un viņi visu dienu nedrīkst ne ēst, ne dzert…Visādā ziņā es nevaru iedomāties, kā to var izturēt. Jā, bez ēšanas šādā karstumā var iztikt, bet bez ūdens ir ļoti smagi. Visu cieņu!
Ramadāns gan ir atkarīgs no mēness, tāpēc tas katru gadu ir citā laikā. Runājot ar cilvēkiem, jautāju, kad viņiem ir vieglāk izturēt ramadānu. Visvieglāk, protams, ir tad, kad gaisa temperatūras ir zemākas un tad, kad ir lekcijas, jo tad vienkārši prāts ir nodarbināts un ir vieglāk aizmirst par savas miesas vēlmēm.
Jautājums. Ko darīt, ja cilvēks ir slims un nevar gavēt?
Atbilde. Protams, tādā gadījumā cilvēks drīkst ēst un dzert, taču tik un tā nedrīkst ļauties citām miesas baudām. Pašu gavēni tādā gadījumā aizstāj arī ar ziedojumu došanu, palīdzēšanu trūcīgajiem. No gavēņa ir atbrīvotas grūtnieces un sievietes, kas zīda bērnu. No gavēņa var tikt atbrīvotas sievietes, kurām ir menstruācijas. Tādā gadījumā jāgavē šis konkrētais dienu skaits vai nu pirms ramadāna vai visu nākamo gadu līdz nākamajam ramadānam.
Vienreiz dabūju pa ausīm no Žila, jo izrādās, ka tad, kad musulmaņi lūdz Allahu, nedrīkst staigāt viņiem garām. Vienkārši nedrīkst, tāds likums. Tā nu es vai nu sēžu mierīga vai izeju no istabas.
Pirms katras lūgšanas ir obligāti jānomazgā seja, respektīvi, acis, ausis, deguns, mute. Tādā veidā atbrīvojoties no visa sliktā, ko cilvēks ir redzējis, saodis, dzirdējis, teicis (ēdis).
Musulmaņi ir pārliecināti, ka Korānu pravietim Muhamedam ir nodiktējis pats Allahs. Un no viņi pamato ar faktu, ka Korāna teksts, kas ir sarakstīts vārsmās ir ko skaita dziedot, tika uzrakstīts tad, kad cilvēki vēl neprata rakstīt dzeju, neprata skaitīt zilbes, neprata veidot atskaņas vārdos. Korānā esot daudz informācijas par astronomiju, medicīnu, matemātiku.
Viens no Korāna pīlāriem noteica, ka katram musulmanim reizi dzīvē jāveic svētceļojums uz Meku, kur atrodas Svētā mošeja. Tad lūk šīs mošejas laukuma centrā atrodas Kāba (neliela ēka, kas ir ļoti nozīmīgs reliģisks centrs), kurai pāri nelido neviens putns. Bet, ja arī kāds tomēr pārlido pāri vai uzsēžas uz jumta, tad tas visticamāk ir slims putns un tādā veidā tas top vesels. Un tas ir viens no Allaha brīnumiem.
Turpinājums sekos.
Pirmā ramadāna nedēļa (02- 07. augusts).
Žils (tāpat kā citi musulmaņi) katru rītu ceļas ap plkst. 5, lai ēstu brokastis, jo pēc tam līdz plkst.20 nedrīkst ne ēst, ne dzert. Savukārt es ceļos ap plkst.8 un mēģinu slepeni un klusām paēst savas brokastis…vienkārši kumoss strēgst rīklē. Zinu, ka viņam ir gribasspēks, laiizturētu gavēni, bet es, personīgi, jūtos slikti, ja man jāēd tad, kad otrs nedrīkst ēst. Tāpēc parasti aizvelkos ēst uz virtuvi.
Visi gavētāji gaida saulrietu, tad ap 8 vakarā visi remdē izsalkumu un slāpes, ēdot siermaizītes, augļus un uzdzerot kafiju. Tā kā dzīvoju universitātes teritorijā, te, par spīti brīvdienām, vēl ir ļoti daudz studentu. Un vakaros parasti visi pulcējas bariņos, lai ieturētu vakariņas. Arī mēs tā darām. Katru vakaru ejam ciemos pie Aminatas, kas dzīvo kojās un savā istabiņā ir ierīkojusi arī mazu ‘’ēstuvīti’’. Viņai ir vairākas krāsniņas un viņa cep uz šmorē uz pasūtījuma. Tāds mazais biznesiņš citiem studentiem par prieku. Viņa cep picas, pankūkas, bulciņas, taisa kebabus, cep frī kartupeļus. Un viņai ir talants arī senegāliešu virtuves šedevru gatavošanā. Tā, kā jau teicu, taisām vakara pasēdēšanas ar ēšanu, riču-raču, kāršu un vārdu minēšanas spēlēm. Parasti esam kādi 10 cilvēki. Mācos wolof valodu, taču, ja mani velk uz zoba, es atbildu latviski. Protu pateikt, kā mani sauc, ka nāku no Latvijas. Magui todou Diana. Mangui deuk Lettonie.
Protu atbildēt, ja jautā, kā man iet un, kas jauns. Kā iet- naga def? Man iet labi- mangui fi rek. Kas jauns- lou bess? Nekā jauna- dara bessoul (šis man izrunas ziņā, nezinu kāpēc, bet ĻOTI patīk, kā skan- [darabezul]. Visiem pārējiem izruna tāda pati, kā rakstība.
Ā, man ir arī senegāliešu vārds- Aiša 
DD nav gan pārāk oriģināls, bet nu, kā nokristīja, tā nu ir
Te vienu vakaru izvērsās baigais strīds par poligāmiju un monogāmiju, ideālo sievieti un ideālo vīrieti. Korānā rakstīts, ka vīrietim drīkst būt līdz pat 4 sievām, taču ir stingri noteikts, ka tad jābūt arī noteiktiem finansiāliem apstākļiem. Jo katrai sievai ir sava māja un sava saimniecība. Un parasti to uztur vīrietis. Pie tam arī vīra attieksmei pret sievām jābūt vienlīdzīgai. Nedrīkst vienu mīlēt vairāk nekā otru. Un, ja vienai nopērc dārgu kleitu, tad otrai vajadzēs tādu pašu. Korāns atļauj šādu poligāmiju tādēļ, ka Dievs radījis vairāk sieviešu nekā vīriešu. Tādā veidā katrai sievietei ir iespēja tikt pie vīra. It kā jau skaisti un loģiski….bet, vai vienmēr tiek ievērota tā vienlīdzīgā mīlestība pret visām sievām? Jo nemaz nav retums, kad šādi turīgi vīrieši apņem nākamo sievu, kas ir jaunāka un glītāka… nu svaiga gaļa patīk visiem J Te nu rodas jautājums, kāpēc sieviete nevar apprecēties ar vairākiem vīriešiem. Saņemu atbildi, ka tad nezinās, no kura ir bērns Nu labi!
Vēl viena interesanta lieta- senegāliešiem ļoti nepatīk kaķi Kā var nepatikt kaķi? Kādam varētu nepatikt mans vecais resnis Muris? Izskaidrojums vienkāršs- kaķis medī čūskas un nes tās uz mājām. Tāpēc cilvēki izvairās turēt kaķus mājās. Visādā ziņā nekad līdz šim neesmu redzējusi meiteni, kurai ir paniskas bailes no kaķiem. Tik ļoti paniskas, ka viņa spiegdama uzlec uz gultas un bļauj Vispār viņai ir bail no visiem mošķiem, kas te lido un rāpo. Es brīnījos, jo pat man nav bail. Nu vienīgi nepatīk milzīgie sienāži, jo nekad nevar saprast, kur tas leks.
Svētdiena 07. augusts.
Gribēju kaut kur aizbraukt, bet nav kompānijas, jo visiem ramadāns un visi tādi saguruši. Un mans franču kolēģis ir tāda sēne L viņš +35 grādos labāk sēž mājās un skatās filmas. Teicu, davai aizbraucam vismaz uz okeānu. Pusstundas brauciens ar taksi. Nē! Slinkums! Nu gan. Bet tā kā viena uz okeānu nevaru braukt, izvēlos vismaz baseinu. Patīkami J Upes krastā, zem palmām. Un pilns ar baltajiem tūristiem
Vakarā tusiņš pie mums. 
Kartupeļu biezenis, gaļas mērce un zirnīši. Joprojām brīnos, kā viņi to visu var ēst ar rokām. Es pat ar savu karoti pusi atstāju uz grīdas un biksēm. Vispār ēdiens ir ļoti garšīgs. Bieži vien izskatās pēc nekā, bet garšo ļoti labi. Un lielākoties viss ir ļoti ass.
Nekad neesmu ēdusi asus ēdienus, jo man parasti tad sāp kuņģis, bet te pat kaut kā brīnumainā kārtā pieradu. Un es nekad, nekad līdz šim neēdu sīpolus. Jo īpaši ceptus! Tas bija kaut kas briesmīgs priekš manis. Bet Senegāla ir reāla sīpolu valsts! Un tie ir visos ēdienos, visās mērcēs. Un tik garšīgi apcepti etiķī, piparos un laima sulā!!!!!!! … ka pat es nevaru atteikties.
Bet, starp citu, viena GLEN stipendiāte, kas ir praksē Burkinafaso, ir īsta gardēde, jo ir nobaudījusi tos slavenos resnos kāpurus un dzērusi asinis ar pienu Bet citas meitenes, kas ir savā praksē Beninā, pašas kauj vistas. Tādā ziņā esmu diezgan priviliģēta, jo šad tad nopērku svaigus vistas stilbiņus vietējā ēdnīcā. Vienīgais dīvainais dzēriens, kas te ir populārs, ir kefīrs, atšķaidīts ar ūdeni, sajaukts ar cukuru un ledu.
Šis tas no piezīmju blociņa
Ziņās teica, ka Senegālas dienvidos esot bijusi baigā krusa, esot papostīti sējumi. Varu iedomāties cilvēku izbrīnu par tik retu dabas parādību šajā zemē. Ņemot vērā, ka sniegu viņi arī redzējuši tikai pa TV..jo temperatūras stabiņš zemāk par +16 +17 šeit nenoslīd.
Tas, kas man te nepatīk- viņi dedzina atkritumus :O Valstī ar 13 miljoniem iedzīvotāju praktiski nav nekādas atkritumu apsaimniekošanas sistēmas. Viss tiek mests turpat uz ”ielas”. Un tad atnāk sievietes, sagrābj kaudzē un sadedzina. Vienu dienu arī netālu no mūsu dzīvokļa bija vairāki šādi ugunskuri, kas tik ļoti piedūmoja mūsu istabas 
varēju normāli dioksīnus un kancerogēnus saelpoties.
Reizēm nonāku stulbās situācijās, kas rodas, kad neatpazīstu cilvēkus. Diemžēl neko nevaru padarīt..bet man viņi reizēm šķiet tik vienādi Ikdienā tieku iepazīstināta ar ļoti daudziem cilvēkiem. Kad satieku kādu no viņiem atkārtoti uz ielas, spiežu roku un saku savu vārdu, bet viņi mani jau pazīst. Reizēm neērti paliek. Oiii bet par vārdu atcerēšanos vispār labāk pat nerakstīšu
Darbs.
Pirmā darba nedēļas iesākas ar mācīšanos. Lasu dažādus maģistra darbus un dažādus dokumentus, lai saprastu problemātiku. Manas GLEN Prakses projekta nosaukums ir ‘’Ūdens pieejamība nabadzīgajiem iedzīvotājiem’’. Projekta ietvaros mums jāizstrādā anketas un jāaptaujā nabadzīgie iedzīvotāji, kas saskaras ar ūdens trūkumu. Projekta rezultātā mēs ceram identificēt un apkopot iemeslus, kādēļ nabadzīgajiem iedzīvotājiem St. Louis ziemeļaustrumos esošajos ciematos nav pietiekama ūdens apgāde. Šāda informācija nākotnē ļautu atbildīgajām institūcijām uzlabot šo cilvēku dzīves apstākļus.
Kādēļ St.Louis ūdens ir tik svarīgs? Jo pilsēta ir praktiski ūdens ieskauta- no vienas puses tā robežojas ar okeānu, no otras puses tā ir upes ieskauta. Šeit galvenā problēma ir nevis ūdens trūkums, bet gan ūdens pieejamība.
Šajā nedēļā noturam 3 stundas ilgu sapulci kopā ar Kolī kungu un citiem asociācijas ”Campus Eau” darbiniekiem. Apbrīnoju šo cilvēku motivāciju un darba spējas. ”Campus eau” asociācijai ir trīs darbības virzieni: sociālais, izglītojošais un zinātniskais. Katru gadu 22. martā ar vērienīgiem svētkiem tiek atzīmēta Pasaules ūdens diena, pievēršot sabiedrības uzmanību ar ūdeni saistītām problēmām. Svētku ietvaros šeit, Gastona Beržera universitātē, notiek zinātnieku diskusijas, sporta spēles, teatrāli iestudējumi u.c. pasākumi. Visi ļoti gatavojas un ir ļoti glīti ģērbti. Priekš universitātes studentiem, darbs ”Campus Eau” ir savā ziņā prestižs, jo šeit tiek tikai labākie. Arī ikdienā visi lielākoties velk īpaši apdrukātus krekliņus ar ”Campus Eau” simboliku.
Mums ir divas brīvprātīgās senegāliešu studentes, kas ies ar mums uz ciematiem, lai intervētu vietējos iedzīvotājus, kas bieži vien nerunā franciski. Pirmās darba nedēļas laikā noturam 3 stundas ilgu sapulci kopā ar Kolī kungu un citiem asociācijā ‘’Campus Eau’’ nodarbinātajiem cilvēkiem. Sastādījām darba plānu, iepazīstinājām ar sevi. Kolī kungs teica, ka esmu pirmā latviete, ko viņš redz Vispār jau viņš nav vienīgais Trīs stundu laikā, kondicionieris pūta tik aukstu gaisu, ka normāli atsalu Dabūju kārtīgas iesnas Āfrikā
Otrajā nedēļā apmeklējām divus ciematus, kas atrodas mūsu projekta teritorijā. Izstaigājām apkārtni, parunājām ar iedzīvotājiem, izpētījām, kur atrodas ūdens krāni vai pumpji. Konstatējām daudzas nevienlīdzības starp sabiedrības slāņiem. Šīs sociālās nevienlīdzības redzamas arī ciematu apbūvē. Ģeogrāfiskais termins- telpiskā dihotomija. Tas izskatās tā, ka blakus krāšņai villai var būt uzbūvēta neliela mājele no māliem un salmiem. Un tāda situācija rodas tādēļ, ka pašā St. Louis pilsētā vairs nav vietas, kur būvēt jaunas mājas. Te ir pat viens rajons, kas skaitās visblīvāk apdzīvotais rajons visā Sāhelā. Tādēļ pilsēta izplešas uz ārpusi un jaunas mājas tiek būvētas līdzās ciematiņiem. Un ūdens krāns ir pieejams, protams, tikai villā, jo vienkārši ir finansiāli iespējams ierīkot šādu ‘’ekstru’’. Pārējiem ir pieejami tikai publiskie ūdens sūkņi, kas tiek ‘’atslēgti’’ tikai noteiktā laikā pa dienu. Atslēgu tur konkrēts ciemata iedzīvotājs, taču neviens nevarēja atbildēt, kādēļ tieši viņš ir atbildīgais.
Tas, kas man šobrīd sagādā grūtības ir vārdu krājuma trūkums, lai varētu maksimāli iesaistīties darbā. Taču esmu ļoti motivēta un visus nezināmos vārdu rakstu burtnīcā un brīvajos brīžos mācos. Nekad līdz šim neesmu lasījusi valstiskus dokumentus vai zinātnisko literatūru franciski. Un nekad neesmu rakstījusi atskaites par padarītajiem darbiem franciski J Bet, patiesībā līdz šim ir izdevies ļoti, ļoti labi.
Trešā nedēļa paiet galvenokārt, sastādot jautājumus priekš anketām.
Sveiciens no Viesmīlības zemes
Nu jau divas nedēļas pagājušas, kopš esmu GLEN praksē Senegālā. Esmu paspējusi drusku apostīt gaisu, pirmais sajūsmas vilnis nu jau pagājis, taču joprojām brīnos par visu, kas te notiek.
Bet nu sākšu no sākuma.
Kopumā, protams, šis brauciens ir izaicinājums pašai sev, jo ne jau katru dienu ir iespēja aizbraukt uz Āfriku. Un, zinot, cik ļoti daudz stereotipu par Āfriku ir mūsu apziņā…tas man bija un ir ļoti liels izaicinājums. Laikam jau patīk sevi ”iemest” nezināmajā un tad skatīties, kā reaģēju. Hmmm…nekad vairs negribētu just tās bailes, kas man bija pirms došanās uz Melno kontinentu. Biju pilnīgi pārliecināta, ka pirmās divas nedēļas lamāšu sevi un jautāšu :” Kurš man rāva aiz kājas te braukt?”. Bet tagad, kad tās divas nedēļas nu ir pagājušas, es domāju, kaut man vēl kādreiz būtu iespēja šeit atgriezties.
Pēdējā naktī pirms aizbraukšanas, es gulēt tā arī neaizgāju, jo pabeidzu kravāt somu stundu pirms paredzētās došanās uz lidostu. Īstenībā tā kravāšana ievilkās tik ilgi, jo vēl izdomājām ar Jāni ietusēt pēdējo vakaru Vecrīgā un paēst maķītī kaut arī maķīti apmeklēju labi ja pāris reizes gadā, šoreiz piekritu, jo Āfrikā taču nebūs!
Lidoju caur Briseli. Atceros, ka Briseles lidostā pētīju lielo ielidošanas/izlidošanas dēli un domāju, cik gan daudz iespējas ir aizkļūt uz visdažādākajiem pasaules nostūriem. Mans check-in uz Dakāru atradās atsevišķā nodaļā, kurā reģistrēja tikai lidojumus uz Āfriku. Tur vēl bija liels uzraksts- kaut kas līdzīgs ”Africa starts here”. Un tad bija tāda kā muita, kur man pēdējo reizi pārbaudīja pasi uz Eiropas zemes. Un tad atceros, kā iegāju uzgaidāmajā telpā, kur visi gaidīja lidojumu uz Dakāru. Biju viena no retajiem baltajiem Lidmašīna bija milzīga un kopumā lidojums ilga kādas 6 stundas. Sēdēju blakus filipīniešiem un atkal domāju, kā tie cilvēki ceļo no vienas pasaules malas uz citu.
Un tad, kad Dakārā bija plkst. 18, izkāpu no lidmašīnas un ieelpoju karsto tropisko gaisu. ĀAAAA man iepatikās šī vieta jau no pirmās sekundes. Ar dokumentiem un vīzu viss bija kārtībā, arī somas civilizēti atlidoja kopā ar mums. Veiksmīgs sākums! Tikai nevarēju atrast izeju. Un te nu, protams, piesteidzās jauneklis, kurš man laipni piedāvāja palīdzēt. Pat nepaspēju piekrist, kā šis jau paķēra manu somu un veda mani uz izeju. Par šādu palīdzību pēc tam, protams, paprasīja 2 eur. ”Es taču esmu tā vērts,” viņš man teica.
Izeju ārā un neredzu nevienu pazīstamu seju, kas mani sagaidītu. Biju sarunājusi ka mans tandēmpartneris Bendžamins mani sagaidīs. Neredzu arī šiltīti ar savu vārdu. Bet jau atkal pieskrien vesels bars ar vietējiem, kas vēlas palīdzēt. Protams, kaut kā uzreiz aizdomīgi par tādu uzmanību. Uzreiz domāju- nu šitie toč apkāsīs. Vēl runā savā wolof valodā, bļauj viens uz otru. Prasa, vai zinu telefona numuru, kādam, kurš mani sagaidīs. Iedevu viņiem prakses vadītāja numuru. Šie zvana un atkal runā savā wolof valodā. Vilks viņ’ zina, kam šie īstenībā zvana. Tad šie man saka, ka tūlīt atsūtīs sms ar cita cilvēka telefona numuru. Šis cilvēks brauc man pakaļ, bet kavējas. Atkal kaut kam zvana. Neko nesaprotu. Uzreiz domāju- nu viss, toč tagad nodos mani tūlīt kaut kādam vietējam, aizvedīs kaut kur..sazin kur. Bet nu, kad beidzot tiku nodota rokās īstajam sagaidītājam, sapratu, ka ir ok DD Uzdevu viņam pāris jautājumus, kas atklāja, ka viņš tiešām ir ”savējais”. Viņu sauc Žils, viņš ir doktorants universitātē, kurā strādāšu praksē. Un viņš arī skaitās mūsu prakses vadītājs. Šī palīdzība man likās sveša un aizdomīga, jo neesmu tā pieradusi. Un tas izteic Senegālas būtību. Šo zemi vietējā wolof valodā sauc par ”Teranga” jeb viesmīlības/laipnības zeme. Kaut arī šī konkrētā viesmīlība man izmaksāja aptuveni 10 eur
Naudas mainīša no eur uz vietējiem frankiem notiek kaut kādā apšaubāmā pagrīdes kantorī. Bet nu labi, ka Žils visu uzpasē.
Pirmo nakti paliku Dakārā, Žila brālēna dzīvoklī. Interesanti, ka senegālieši dzīvokļos tur aunus..tie viņiem mājdzīvnieki
Tajā vakarā ēdu savu pirmo īsto Āfrikas mango. Waaaauuuuuwww!!!!! Sajūsma! Tie ir koši dzelteni, mīksti un sulīgi. Un tos jāēd ar karoti. Tas noteikti būs tas, kā man pietrūks Eiropā. Bet, kas man pietrūkst no Eiropas? Patiesībā ļoti pietrūkst garās vasaras dienas, kad ilgi ir gaišs. Šeit jau 8 vakarā ir tumšs. Un arī rītausma ir tikai ap 7 rītā.
- Kā ir pamosties Āfrikā?
- Neticami! Atveru acis un nespēju aptvert, ka tiešām esmu citā kontinentā, pie tam melnajā kontinentā.
Vismaz pēc putnu brēkoņas naktī, šķiet, ka Dakāra nemaz nav gājusi gulēt…
Pamodos no rīta, ieturējām brokastis. Parasti viņi ēd maizi un piedzer klāt tēju. Žils aizgāja uz maiznīcu un atnesa bageti, kas bija iesaiņota avīzē. Atmetu savus uzskatus par veselīgu dzīvesveidu un ēdu maizi ar visu tipogrāfijas krāsas smaržu. Centos nedomāt arī par smilšu graudiem, kas čerkstēja starp zobiem. Romantiski
Prakses norises vieta ir St-Louis pilsēta, Senegālas ziemeļos, pie Atlantijas okeāna un Mauritānijas robežas. Tas ir aptuveni 300 km no Dakāras jeb aptuveni 5 stundu brauciens ar 7-vietīgo taksi.
Ar Žilu noķeram taksi un aizbraucam uz takšu placi, kur ir tāds ļembasts, tādas ļaužu masas, un visi tirgo kaut kādus ķīniešu mēslus, kas var noderēt brauciena laikā- sākot no ausu bakstāmajiem kociņiem līdz drēbēm un pārtikai. Tirgotāji ir diezgan uzbāzīgi un pilnīgi liek mums rokās savas preces. Un ir grūti viņus atšūt. Pirmkārt arī tāpēc, ka esmu baltā un asociējos ar naudu. Takšu placī apjautājamies, kurš brauc uz St.Louis. Viena mašīna gatava vest, bet jāsagaida vēl cilvēki, lai mašīna būtu pilna. Pagaidām esam mēs divi un viena riktīga āfrikāņu mamma, kas jau tā aizņem pusi no mašīnas. Gaidām kādu stundu. Kāpēc 7- vietīgs taksis? Jo parastā mašīnā ir šoferis + 4 braucēji, bet senegāliešu taksī bagažniekā ir iestūķēts beņķis, kurā var iestūķēt vēl 3 cilvēkus. Tāpēc bagažnieka praktiski nav un mantas tiek krāmētas kaudzē uz jumta. Tā nu sakomplektējamies pilna mašīna. Mēs ar Žilu un afrikāņu mammu esam priviliģēti, jo tā kā atnācām pirmie un sēžam ”normālajā” aizmugurējā sēdeklī. Kaut gan manas privilēģijas tika stipri iespiestas sēžot pa vidu starp Žilu un lielo mammu..5 stundas no vietas. Bet neapskaužu tos trīs, kas sēdēja aiz mums tajā bagažnieka sēdeklī…jo īpaši to kungu ar augumu gandrīz 2 m
Pa ceļam piestājām nomalē, lai nopirktu mango. Redzot, ka mūsu mašīna samazina ātrumu, sievietes, kas tirgo augļus steigšus ķēra savus grozus un metās pakaļ mūsu mašīnai, tad kliedzot un grūstoties, bāza šos augļus pa mūsu mašīnas logiem. Šoferim neizturēja nervi un viņš veikli aizbrauca. Tālākais ceļš bija mierīgs, ja neskaita to, ka šoferis neievēroja ātruma ierobežojumus. Takši šeit ir cienījamā vecumā, praktiski izrūsējuši. Un līdz šim neesmu redzējusi nevienu taksi, kuram strādātu tahometrs. Gar ceļmalām manīju daudz dzīvnieku kaulu, Žils skaidro, ka tās ir karstuma pieveiktās govis vai kazas. Kopumā ainava ir diezgan vienmuļa- līdzenumi, smiltis un baobabi.
