Pēc tam vēl ilgi smējos

Un vēlreiz apstiprinās fakts, ka spontānās idejas ir vislabākās.

Ir 9 vakarā, man zvana telefons un izeju laukā no ofisa, lai parunātu. Pēkšņi man garām iet kaut kāds vietējais džekiņš, kurš mani uzrunā :’’Čau, Latvija!’’ . Atbildu viņam tikpat draudzīgi, turpinām runāt par vispārīgām lietām, taču nekādi nevaru saprast, kāpēc viņš mani pazīst, bet es viņu nē. Tad nu atliek vien atklāti prasīt- vecīt, kā mēs vispār esam pazīstami. Izrādās vienreiz iepirkāmies vienā un tajā pašā veikalā un viņš man toreiz prasījis, no kurienes esmu, kā mani sauc utt. Bet ir normāli, ka neatceros, jo viņš tāds nav vienīgais. Respektīvi, šeit ir pilnīgi normāli, ka nepazīstami cilvēki uz ielas sāk runāt vai kaut vai vienkārši sasveicinās. Tā ir’’ teranga’’ jeb laipnība.

Tā nu sarunas laikā pēkšņu atklājas, ka viņš rīt (tas ir sestdien) brauc uz Dakāru. ‘’Kāda sakritība, ‘’saku es ‘’es arī plānoju braukt uz Dakāru’’.  Un viņš uzreiz man piedāvā apmesties viņa draugu ģimenē, kas ļoti bieži izmitina ’’tubabus’’ jeb baltos. Kaut kā jocīgi. Es uzreiz sāku šaubīties. Nepazīstams cilvēks piedāvā naktsmājas. Eiropā tā gluži nenotiek. Bet šis redz, ka es īsti neticu, ņem telefonu un zvana tai pašai ģimenei. Aprunājos ar ģimenes māti, viņa labprāt mani izmitinātu, neesot nekādu problēmu. Izlemju vismaz aizbraukt paskatīties, kas tā par ģimeni, bet rezerves variantam pierakstu hosteļu adreses un telefonus. Nolemju braukt kopā ar savu jauno kompanjonu, visādā ziņā tā tiešām zinu, ka līdz Dakārai tikšu noteikti.

Nākamā lieta, ko teikšu ir vēl labāka. Izlemju, ka, ja jau esmu Āfrikā, tad man noteikti jāizbauda Āfrikas saspiestība sabiedriskajā transportā. Un vislabāk to var izdarīt, kratoties 5 stundas, 300 km, kopā ar kādiem 70 cilv., ja maksimāli iespējami kādi 40.

Izbraucam 8 no rīta, plānojam būt Dakārā pēc plkst. 13. Atkal apsēžos blakus riktīgai afrikāņu omei, kurai klēpī sēž  trīsgadīgais Bubakars, kurš, protams, no manis ne acis nenovērš..nu vismaz pirmo pusstundu. Brauciena laikā, protams, visiem vajag dzert un ēst, un pirkt visādus krāmus, ko piedāvā tirgotāji ceļa malās. Un katru reizi autobusā izceļas tāds tirgus, visi bļauj- vienam vajag tādu bulciņu, otram šitādu, trešajam nepareizi izdeva atlikumu, ceturtajam vēl kaut kas..un viss vienlaicīgi. Un visi sīči sāk raudāt. Es tik sēžu, iespiedusies starp omi, Bubakaru, savu somu un manu kompanjonu, un domāju- saspiestība Rīgas sabiedriskajā transportā ir ziloņa pakaļkājas salīdzinājumā ar šo. Bet neraksturīgi man- es joprojām turpinu baudīt tos apstākļus, kādos esmu…un pēc pilnas programmas saņemu, ko gribēju. Papildus visam dabūjam pastāvēt sastrēgumā 3 stundas un iebraucam galapunktā plkst.17.

Kā Tu justos, ja pilnīgi nekustīgi sēdētu 9 stundas no vietas, ar somu klēpī, saspiests un sasvīdis?

Finālā tiekam līdz viesģimenei, kas izrādās tiešām jauki cilvēki, un kuriem ārzemnieku izmitināšana nesagādā nekādas problēmas. Kā pateicību nopērku lielu arbūzu, jo nekādu naudu viņi neņem.

Nākamais lielais pārsteigums- vienu no istabām īrē arī kāds mūziķis. Kā izrādās viņš ir bundzinieks vienam no slavenākajiem Senegālas dziedātājiem Thione Seck.

Viņi regulāri koncertē ASV, Eiropā. Bijuši arī Zviedrijā (pagaidām gan nav tikuši līdz LV, bet viss top). Tā nu tajā vakarā tiku arī uz koncertu un jutos baigā vip persona

Pēc 2 stundu miega pauzītes ir pienācis svētdienas rīts, kad esam ieplānojušas braukt uz Gorē salu, kas atrodas vien 20 min brauciena attālumā no Dakāras. Braucam uz Dakāras ostu, kur uz Gorē ik pēc stundas kursē kuģītis. Tā kā Gorē sala savulaik bija pēdējais punkts, no kurienes izveda vergus, tad šobrīd prāmja biļete baltajiem apmeklētājiem maksā 3 reiz dārgāk nekā melnādainajiem. Kuģītis ir pārbāzts, pirmo reizi Senegālā redzu atkal tik daudz balto. Patiesībā Gorē ir gandrīz vienīgais tūrisma objekts Dakārā, jo pati pilsēta, neskatoties un stiklotajiem komerccentriem, bankām, villām ir pārsātināta ar cilvēku burzmu, smogu un troksni.

To, ka Gorē ir ļoti apmeklēta vieta, varēju pārliecināties pēc tā, cik ļoti tur viss uzkopts, ir izveidotas pat atkritumu šķirošanas miskastes. Sala ir pavisam neliela, tai var apiet apkārt, ir izveidoti vairāki līči, kur var droši peldēt. Jāpiebilst, ka tajā dienā gaisa temperatūra bija +45 grādi, tādēļ pelde koši zilajā ūdenī bija vairāk nekā kaifs.

Salā dzīvo arī vietējie iedzīvotāji, tāpēc dažreiz bija dīvaina sajūta, kad ejot pa tūristu taku, jāšķērso kādas ģimenes pagalms. Šķita, ka ielaužos kāda privātajā dzīvē. Kaut gan pašu vietējos tas nemaz neuztrauc, viņi jau pieraduši. Un galu galā tūristi ir galvenais šo ģimeņu ienākumu avots, jo gandrīz katra ģimene gatavo rotas un visādus suvenīrus, ko par ‘’lētu’’ naudu pārdot biezam baltajam tūristam.

Tas, ko es Dakārā nekādi nesapratu- kādā veidā tiek regulēta satiksme, ja apļveida krustojumā dažs labs izdomā braukt pretējā virzienā, lai ātrāk tiktu uz vajadzīgās brauktuves. Par sabiedrisko transportu vispār man ir ļoti daudz neskaidrību. Ir autobusi ar konkrētu numuru un virzienu, bet, kā var saprast, uz kurieni brauc busiņš bez numura un bez virziena? Acīmredzot, tikai vietējiem šeit viss ir skaidrs.

Pirmdienas rītā ar meitenēm ieklīdām vienā no Dakāras ‘’netūristu’’ pludmalēm, kur redzējām notekūdeņu izvadīšanas vietu pa taisno okeānā. Tā bija pilnīgi melna upe, kas ieplūda okeānā, un pat viļņi bija melni. Skumji, bet es ceru, ka drīzumā valsts ķersies klāt šī jautājuma risināšanā, jo vides aizsardzības joma šobrīd ir viena no politikas prioritātēm.

”Man arī sirds sažņaudzās lasot par mazo bērnu spēļlietām un iedomājoties, kā mums te Latvijā dažos bērnunamos sviež atpakaļ mantas un drēbes, kas tiek noziedotas. Mums darbā drīz būs viens labdarības projekts, kura ietvaros katra filiāle vāks naudu kādam bērnunamam un man gadījās 2 tādi no Limbažu rajona. Biju aizbraukusi apciemot bērnus (un jauniešus), man arī palika skumji. Un, kad prombraucot mani vēl tie bērni ielenca un apķēra… ufff… patiesībā, viss, kas mums vajadzīgs, slēpjas mīlestībā un uzmanībā. Un to laikam pierāda arī tas, ko raksti – lai gan Senegālā valda nabadzība, cilvēki ir dzīvespriecīgi. Tā arī mums jāmācās novērtēt katra diena. Vēl ko es ievēroju – viņu krāsainās drēbes, kas tā kontrastē ar melno ādu! Bet cik fantastiski labi izskatās! Mēs bieži ģērbjamies pelēki, melni, tumši un noteikti vajadzētu vairāk piedomāt par krāsu psiholoģiju, jo uzvelkot kaut ko tik košu, taču nav iespējams skumt un bēdāties!”

Un patiešām Senegālā ļoti mīl bērnus. Ar 13 milj. iedzīvotāju te ir tikai daži bērnu nami, kas galvenokārt paredzēti tādiem bērniem, kuriem vispār nav ģimenes. Jo jau pašas kultūras pamatos senegāliešiem raksturīgas lielas ģimenes ar ļoti ciešām radu saitēm. Tāpat arī islams nosaka attiecības ģimenē un aicina mīlēt bērnus. Piemēram paši lielākie islama svētki ”Tabaski”, kas notiek 2 mēnešus pēc Khorité tiek svinēti par godu bērniem.

Un, ja godīgi, es nezinu, kā saglabāt to dzīvesprieku arī Latvijā. Man pašai ar to ir daudz problēmu. Bet nu turpmāk, kad bēdāšos, atcerēšos Āfriku

Sievietēm savukārt ir cita problēma. Viņas var dabūt sev sātanu kā draugu, pašām par to nemaz nenojaušot. Tiek uzskatīts, ka stunda pirms saulrieta ir ļauno garu, burvju un sātana stunda. Šajā laikā sievietēm nav ieteicams iet ārā no mājām. Bet nu, protams, kura tad 21. gadsimtā ievēro šādas tradīcijas. Ja sieviete ir precējusies, sātans, būdams greizsirdīgs, veicina dažādus konfliktus ģimenē. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēkiem apprecoties, jaunais vīrs pēkšņi nomirst neilgu laiku pēc kāzām. Tas nozīmējot, ka sievai bijis draugs sātans, kur tad arī nogalinājis jauno vīru.

Viens no mūsu draugiem pat teicis, ka viņš neielaižas sarunās ar nepazīstamām meitenēm vakaros vai naktīs. It īpaši, ja tā ir ļoti skaista meitene. Viņš ir pilnīgi pārliecināts, ka viņai ir sakars ar sātanu.

2. Te ir ļoti daudz ežu (jo te ir ĻOTI daudz kukaiņu!!!!!). Un te ir zaķi.

3. Šodien no rīta bija ļoti apmācies un taisījās uz lietu un gaiss bija tik dzestrs un vēss. Goda vārds, smaržoja pēc Latvijas laukiem.

Bet tomēr, vēl esot šeit, man jau tagad pietrūkst Āfrikas, jo, lai cik grūti šeit būtu un lai cik nabadzīgi būtu cilvēki, dzīvesprieka ziņā viņi mums, eiropiešiem, pamatīgi ieliek!!!!!

Šādi dejo Senegālas klubos…nevis vienkārši kratās, kā to dara Eiropā

Ar saulainiem sveicieniem,

Aicha Ndiaye (Diāna Stendzeniece)

Vakarā pirms saulrieta visi musulmaņi izpilda galveno svētku rituālu- viņi iet pie saviem radiem, draugiem un lūdz viens otram piedošanu par visu, ko viņi darījuši slikti visa gada laikā. Cilvēki ir ļoti skaisti saposušies, visiem jaunas drēbes, sievietēm frizūras, cilvēki smaidīgi, satiekas un apskaujas. Patīkama un priekpilna gaisotne.

Nākamajā dienā, protams, visi guļ, tāds miers apkārt.

Vispār, ja vēl nedaudz jāpievēršas islāma varenumam, tad jāpiemin tāds fakts, ka uz ramadāna beigām notiek visādi brīnumi, piemēram, Allaha vārds parādās iegravēts uz dažādiem augļiem, uz zivīm, ūdenī. Arī šogad noticis tāds brīnums, to pat rādīja pa televizoru kādā reportāžā, ka vienā pilsētā tika noplūkts greipfrūts, kuram uz mizas bija kā iegravēta Allaha zīme. Citus gadus, piemēram, ir atrasti koki, kuru stumbri ir saliekti dažādās lūgšanu pozīcijās.

Tuvojoties ramadāna noslēgumam, notiek visādas interesantas lietas. Cilvēki mazliet jūk prātā. Ramadāns noslēdzas ar lieliem svētkiem, kas ir vieni no lielākajiem svētkiem islāmā. Līdz ar to visi ļoti gatavojas. Visvairāk darba šajās dienās ir šuvējiem, jo kas gan cits spēj radīt svētku sajūtu tikpat labi kā ‘’svaigi’’ uzšūts tērps, ko papildina arī jaunas rotas, frizūra utt. Vakardien aizbraucu uz pilsētas centru un tiku ierauta tādā burzmā, kādu savu mūžu neesmu redzējusi. Tas pircēju-pārdevēju blīvums uz vienu ielas kvadrātmetru ir vienkārši apbrīnojams. Un tirgo kā parasti visu, kas vien kārtīgiem svētkiem nepieciešams- sākot no apakšveļas un apaviem, līdz pat zeltlietām. Turpat zīmē jaunus hennas tetovējumus, turpat bērni diedelē naudu, turpat nosprostojusies kanalizācija, turpat fantastiski skaistas sievietes, turpat zirgu pajūgi un smalki auto..viss vienā skaņu un krāsu kokteilī sajaukts un pa vidu viens balts cilvēks.

Vispār par tām afrikāņu sievietēm runājot, cik viņas te tomēr ir skaistas, tērpjoties tradicionālajās ‘’boubous’’ kleitās. Un kā viņas prot saglabāt to intimitātes noslēpumu, nevienam nekas nav papildus jārāda, jo tikai pērlītes, podziņas vai rāvējslēdzējs ļauj saprast visu, kas jāsaprot.

Prakses pirmais etaps bija anketu jautājumu sagatavošana. Vispirms izpētījām dažādas vadlīnijas, kā pareizi veidot anketas un sastādīt jautājumus, lai iegūtu vajadzīgās atbildes. Tad dažas dienas aizgājām apgaitā uz ciematiem, lai vismaz gūtu priekšstatu par reālo situāciju, mazliet parunājāmies ar iedzīvotājiem. Mums ir divas senegāliešu studentes, kas strādā ar mums. Viņas mums tulko un vada sarunas ar vietējiem ciematu iedzīvotājiem, jo viņi nepārzina franču valodu, bet mēs, savukārt nezinām wolof valodu.

Mazliet iepazinuši reālo situāciju, ķērāmies pie anketu jautājumu domāšanas un pavadījām divas dienas karstās diskusijās. Rezultātā izveidojām 3 dažādas anketas: vienā bija jautājumi ciematu iedzīvotājiem, otrajā bija jautājumi publisko izlietņu uzraugiem, bet trešā anketa paredzēta ar ūdens apgādi saistītajai institūcijai.

Šodien starp visām subsahāras reģiona valstīm tieši Senegāla ir valsts ar visaugstāko tekoša ūdens nodrošinājumu urbānajās teritorijās. Taču valsts nepārdomātas politikas rezultātā kādu laiku periurbānās un rurālās teritorijas tika atstātas novārtā. Situācija sāka uzlaboties 1995. gadā, kad valdība veica vairākas būtiskas reformas valsts ūdens sektora pārvaldībā, demonopolizējot uzņēmumu SONEES (Société Nationale d’Exploitation des Eaux du Senegal), kas nodarbojās ar dzeramā ūdens piegādi un apsaimniekošanu galvenokārt pilsētu teritorijās. Līdz ar to šobrīd visa ūdens pārvalde tiek regulēta trīs pilnīgi vai daļēji privatizētu uzņēmumu līmenī. Reformu rezultātā no 1996.- 2004. gadam tika investēti 450 miljoni dolāru un tika uzlabota Dakāras ūdens rezervuāru kapacitāte, tās perifērijā tika atjaunotas kanalizācijas sistēmas, tika uzstādītas tālvadības sistēmas, kā arī tika izveidota sociālā programma publisko izlietņu izveidošanai lauku teritorijās.

Mūsu projekta aptvertajos ciematos publiskās izlietnes bieži vien ir nabadzīgo iedzīvotāju vienīgā iespēja tikt pie ūdens, ja neskaita upi…kas atrodas ~ 3 km attālumā. Te, protams, atkal ‘’uzpeld’’ naudas jautājums- ja cilvēkam ir pietiekami daudz līdzekļu, lai ievilktu ūdeni savās mājās, nepaies ne nedēļa un viņam būs ūdens. Skaidrības labad vēlreiz atgādināšu par sociālo miksli, kas raksturīgs šiem ciematiem, kur bagātie dzīvo līdzās nabadzīgajiem.

Cena par ūdens ievilkšanu mājsaimniecībām ir atkarīga no dažādiem faktoriem, galvenokārt, tas ir attālums no centrālā ūdens vada. Summas var pārsniegt pat vairākus simtus latu. Taču ir zināms gadījums, kad pārāk lielā attāluma dēļ, pievienošanās ūdens vadam izmaksātu aptuveni pusotru tūkstoti latu. Savukārt, sociāli jutīgākajiem iedzīvotāju slāņiem, kā jau iepriekš minēju, ir izveidota speciālā valsts programma, kuras ietvaros ģimenes var tikt pie savas personīgās izlietnes par krietni zemāku samaksu jeb 14 000 CFA franku, kas ir mazāk nekā 20 lati. Smieklīga summa, taču dažāmģimenēm tā ir vesela bagātība, ņemot vērā, ka jau ikdienas maltītes nodrošināšana vien var sagādāt īstas galvassāpes.

Nekad neaizmirsīšu skatu, ko redzēju- mazu meitenīti, kurai nav absolūti   nekādu rotaļlietu, bet kurai mīļākā ‘’lelle’’ ir vienkāršs pusķieģelis, ietīts auduma gabalā. Un viņa iedomājas, ka tā ir lelle, un kā viņa aijā un auklē to lelli…man vienkārši sirds sažņaudzās. Citiem bērniem ir automašīnu riepas, ar ko spēlēties. Vēl viens briesmīgs skats bija, kad redzēju kādu citu meiteni, kurai laikam mīļākā manta bija.. lelles galva…

Manā apziņā, tas protams ierindojas pie briesmīgo skatu rindas, bet viņiem tā ir ikdienas dzīve.

Bet tāpat spilgti atceros meitenīti no labi nodrošinātas ģimenes (par to liecina kaut vai tas, ka viņas tēvam ir divas sievas), kura bija ģērbta kā maza princese. Viņai bija aptuveni 2 gadi, un viņa kā tāda lelle bija tērpta baltā kleitiņā, izšūtā ar smalkām pērlītēm, viņai bija zelta auskari un kādas 8 smalkas aproces. Nevarēju acis atraut, viņa bija tik skaista.

Runājot ar iedzīvotājiem, spilgti atceros kādu stāstu par sievietēm, kas gāja uz upi pēc ūdens. Katru dienu viņas tādēļ cēlās 6 no rīta un gāja apmēram 3-4 km, lai sapildītu 200 l ūdens, kaut gan vien dažu simtu metru attālumā no šī ciemata stiepjas centrālais ūdens vads, bet tam nav publiski pieejama krāna. Reiz šie cilvēki bija tik noguruši un izmisuši, ka vienkārši salauza šo ūdens vadu.

Visu dienu ar Bendžaminu drukājam atskaites un rezumējumu par pagājušās nedēļas padarīto. Baigi slāpst un ir nenormāli karsts. Svīstam. Tikko aizgājām uz veikalu, kur nopirku reālu aukstu kvasiņu!!!!! Made in Germany, protams, bet garšo precīzi kā mūsu pašu labu labais iesala dzēriens. Bauda!!! Labi, ka Bendžaminam tas šķita kā briesmīgākais dzēriens pasaulē, man palika vairāk!

Neprieks.

Nezināju, ka Senegālā skaitās ļoti nepieklājīgi, ja draugiem rakstītās sms vai vēstules uzsāku ar uzrunu ”Hey, Jules! …”. Es kaut kā esmu pieradusi, ka izmantoju šī vārda dažādās variācijas, uzrunājot gan draugus Latvijā, gan ārzemēs.  Šeit jālieto vai nu ”Salut” vai ”As-Salamu Alaykum”….Ok! Bet, tik un tā, lai skan Jimmi Hendrix ”Hey Joe”

Jauku dienu!